es rakstu primitīvi un man pohuj

svētdiena, 2010. gada 19. septembris

skolas sākums, vājas plaušas un morālā trauma

septembris jau gandrīz vidū. kopumā es jūtos normāli, bet pēdējo nedēļu man visu laiku bija kkā skumji un arī fiziski slikti bez iemesla, itkā būtu dotas kādas zīmes, lai es nekur nedodos nedēļas nogalē un tā. laikam bija jāklausa.

+ vēl man ir ļoti vājas plaušas, visu laiku ir sajūta, itkā uz plaušām uzlikts ķieģeļis kurš man neļauj normāli elpot.es metu nost smēķēšanu. neesmu smēķējis jau apmēram 15 stundas, kas priekš manis ir ļoti daudz. reizēm tādā laika periodā tiek piebeigta paciņa. košļāju košļenes un sūkāju bārbeles. vispār palīdz. gribās dzīvot, tiktiešām.

varbūt agrāk es to dzīvi neuztvēru tā, nu tik nopietnu, tagad pēkšņi, viss ir savādāk. man ir bail no tā, ko veselības problēmas var nodarīt cilvēkam. man tiešām ir bail.man iespējams nevajadzēja braukt prom piektdien. bet ja es nebūtu bijis, viss varētu notikt pavisam citādāk, es nespēju to atcerēties, tas man šķiet tik ļoti baisi, tas bija sliktākais, kas vispār varēja notikt, bet tas tomēr beidzās labi. es taču nezinu ko darīt ja kādam sākas epilepsijas lēkme. kā es to varu zināt.

dzīvē tas izskatās daudz, tiešām daudz briesmīgāk nekā to attēlo filmās. man ir bail