ehh

pasaule tomēr ir negodīga. ir taču tik drausmīgi daudz lohu bet problēmas ar galvu ir tieši man.

pavasaris ir forši

rakstīšu gan par neforšu lietu. Kādēļ tik daudzi cilvēki vēl klausās visas šitās nickleback tribjūt grupas. Citēju kādu meiteni kas trakoti vēlas nokļūt rock am ring un maksāt 160 eiro par sūdīgām grupām "Alter Bridge ir visu 160 eiro vērti!". tas ir tik briesmīgi, ka cilvēki ir gatavi tērēt tādu naudu par tādiem sūdiem. 160 eiro ir tik forša nauda. varētu dzīvot kādas 2 nedēļas pie jūras vispār par neko nedomājot. vai nebūtu jauki 2 nedēļas caurām dienām ēst saldējumu un dzert alu un pīpēt ziedus un peldēties ar piepūšamajiem matračiem un vēl darīt dažādas foršas lietas? vai arī aizbraukt paklausīties kaut kādas super alternative heavy pussy metal grupas, 2 dienas dzert kaut kādu sūdīgu alu un ēst festfūdu.

fast food u no make me faster

Par pilngadību

Ziniet, visi vienmēr gaida 18 gadus ar tādu domu, ka nu dzīve tikai sāksies un būs baigā jautrība. Patiesībā ir tā, jo vecāks kļūsti, jo mazāk gribās palikt svešos dzīvokļos un gulēt uz grīdas, piedzerties un līdz septiņiem no rīta vazāties apkārt. Varbūt tā ir tikai man, jo es jūtu ka lēnām kļūstu par cilvēku kurš labprātāk mājās spēlē datorspēles nekā iet uz kādu koncertu kur spēlē grupas kuras pirmo reizi dzirdu pēc plakāta aplūkošanas uzmeklējot viņus draugos.

pilngadība nav tik nopietna padarīšana kā visi iedomājas. protams ir patīkami ka vari parādīt dokumentu ejot uz kādu bāru vai pārdevējai kas atsakās pārdot cigaretes iespiest sejā pasi, bet tas arī ir viss.

džinkstoņa ausīs ir slikta lieta

riebjas pēdējā brīdī izjaukt ilgu laiku plānotus plānus. nezinu kādēļ, taču man vienmēr ir sajūta, ka visi ir drausmīgi dusmīgi uz mani. reizēm laikam citi to uztver pat vieglāk nekā es, bet man tomēr ir kauns un tā. gribētos jau tagad pohujā braukt un darīt visu kas paredzēts. bet nu es nezinu. nav jau nekādas spēlēšanas jau ausīs džinkst. nu neko. jāsēž mājās.

man nepatīk kad meitenes dzied grupās

šajā gadījumā es gan vairāk domāju kautkādas wannabe rokgrupas kā paramore un vēl visādas kurās dzied sievietes. sievietēm ir jābūt šarmantām un sievišķīgām un seksīgām. viņām ir arī jādzied tāda mūzika. jādzied džezs vai arī kaut kas uz portishead pusi. nu vēl forši ir kad meitenes spēlē ģitāru un dzied reizē. nu tākā alise joste piemēram vai arī laura marling. vēl ir viens stils kurš diezgan ļoti piestāv meitenēm. ziniet ir tas indie žandrs. tākā florence un the machine. šo indie žandru varētu pat tā nosaukt- meiteņu indie. puiši tomēr ir nedaudz agresīvāki un ir jūtams ka grupas kurās solisti ir vīrieši parasti spēlē tādu dinamiskāku mūziku. pat ja kompozīcija ir lēna tiek ievietots vismaz neliels fragments tāda kā kāpinājuma. viss paliek ātrāks, tā ir tāda kā vieta kur izlikt sevi visu.

beztam ja meitenes dzied grupās tad vienmēr ir tā, ka kādam meitene patīk etc etc etc. tālāk varu nemaz nestāstīt. galu galā viss pajūk.

aizmirsu piebilst, ka ideāls piemērs kādai ir jābūt grupai kurā dzied meitene ir mūsu pašu Tribes of the city. starpcitu nosaukums grupai arī ir stilīgs

novij god

esmu mālpilī. lielākoties mēs ar martu neko nedaram un skatāmies televizoru. lāstekas pie pretējās mājas balkoniem ir milzīgas. jumti arī ir pilnībā nosniguši. vispār mālpilī ir ļoti skaisti, bet ir arī mazliet garlaicīgi. drīz jau braukšu mājās, ēdīšu daudz saldumus un neko nedarīšu. mālpilī arī varētu kārtīgi atpūsties, bet martas mamma neprot atpūsties. mūžīgi vajag kaut ko darīt. nevaram vienkārši visi sēdēt bezdarbībā. vienmēr kaut kas ir jādara. ekhh. tas ir galvenais iemesls kādēļ man parasti negribās braukt pie martas. jaunais gads bija galīgi traks. visu dienu gatavojām ēst un naktī bija baigi traka ceļošana. ilgāk par piecām minūtēm nespēju atrasties vienā vietā. domas ceļoja pārāk strauji un šķietami vienīgais kas palika uz vietas bija mans ķermenis. tas bija par traku. jaunajā gadā gribās daudz ko izdarīt, taču es nezinu vai spēšu visu paveikt. būtu forši izdarīt vismaz daļu no plānotā.