riebjas pēdējā brīdī izjaukt ilgu laiku plānotus plānus. nezinu kādēļ, taču man vienmēr ir sajūta, ka visi ir drausmīgi dusmīgi uz mani. reizēm laikam citi to uztver pat vieglāk nekā es, bet man tomēr ir kauns un tā. gribētos jau tagad pohujā braukt un darīt visu kas paredzēts. bet nu es nezinu. nav jau nekādas spēlēšanas jau ausīs džinkst. nu neko. jāsēž mājās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru